Es ticu, ka dzīvē nejaušību nav. Ir tikai likumsakarības, kas noved pie šķietami nejaušiem notikumiem. Es ticu, tā saucamajam "īstajā laikā, īstajā vietā" fenomenam :) Tāpēc ir interesanti, ka, lai ko arī dotajā brīdī lasītu - žurnālu, grāmatu, afišu vai sludinājumu, esmu iemācījusies atrast (vai vienkārši saskatu) lietas, kuras piemērot, piemērīt un paņemt sev. Tā, piemēram, vakar lasīju dažādus "atgriezumus"  no dažādiem tekstiem un, lūk, ko izlobīju:

"Pēc tam, kad cilvēks iemācās - ne no grāmatām - palikt viens ar savām ciešanām, pārvarēt aizbēgšanas alkas, viņam maz kas paliek, ko mācīties." 

Man šis šobrīd ir aktuāli, jo nesen secināju, ka neprotu vienkārši būt ar sevi, ja nekas nav ieplānots, ja nekas nav jādara. Tad es itkā apmulstu un nezinu uz kuru pusi skriet. 

"Nekur neatrast mieru tam, kurš to nav radis sevī pašā."
Fransuā de Larošfuko, franču domātājs (man patīk šis apzīmējums :))

Nu lūk, un šis citāts atkal pasaka, ka, ja cilvēkā pašā nav miera un harmonijas un nav salikts viss pa plauktiņiem, tad arī, lai cik daudz un bieži skraidītu apkārt, rosītosun strādātu, pienāks brīdis, kad piekūstam, kad jāapstājas, kad jāpaliek ar sevi. Un tad, lai kā arī bēgts no saviem iekšējiem viļņiem, tie agri vai vēlu sāk šūpoties, šūpot un plūst pāri malām... Tāpēc jāmeklē harmonija sevī.

Un trešais:

"Ceļš uz vēlamo ir vēlmes piepildīšanās. Vēlmes piepildīšanās ir ceļš uz vēlamo."

Un kurš man izskaidros šo? :)))