12.04. Esmu paņēmusi rokās Johanesa Mario Zimmela grāmatu "Mīla - tas ir
tikai vārds" un nevaru sagaidīt mūsu pirmo randiņu :) Kāpēc tieši Zimmels? Jo pirmo no viņa lasīju arī viņa paša pirmo romānu "Cilvēks nav vientuļa sala" un tā atstāja uz mani lielu iespaidu. Tā joprojām ir viena no manām mīļākajām grāmatām, jo tā bija pilna ar emocijām, īstu dzīvi. Cilvēcības un mīlestības uzvaru pāri visam.
Esmu lasījusi arī citu viņa grāmatu, bet tā nav tik ļoti iespiedusies atmiņā.
Esmu pārliecināta, ka "Mīla - tas ir tikai vārds" būs tikpat lieliska lasāmviela un piedzīvojums kā "Cilvēks nav vientuļa sala", ko iesaku izlasīt ikvienam. Tā liek domāt un pārdomāt.
Vai kāds ir lasījis Zimmelu? :)
Skaistu vakaru!
***
Ir pagājušas jau 10 dienas kopš lasu šo grāmatu un man jāatzīst, ka tā ir brīnišķīga. Tā ir tik skaista, tajā pašā laikā traģiska, skumja un netaisna. Bet skaista. Es lasu, jūtu līdz tā itkā pati būtu klāt tajā aprakstītajos notikumos un pēc lasīšanas kādu laiku vēl nespēju "iznākt ārā" no tās pasaules...
Lūk, kas man iekrita acīs šovakar. Citāts, novērojums, ko nodomā Olivers, grāmatas galvenais varonis:
"Mēs dzeram kjanti un noraugamies zvejniekos, kuri sagatavo laivas nakts zvejai. Viņi tīra lākturus, sakārto tīklus, jokojas un smejas. Viņi ir ļoti nabadzīgi, tomēr jautri. Vācijā ir ļoti daudz bagātu cilvēku. Bet kad viņi ir jautri un smejas?"
Un tas man lika domāt, vai tiešām, ja Viņš būtu bagāts, vai viņu mīlestība uzplauktu tik skaista, vai viņi būtu tik bezcerīgi laimīgi...? Vai, ja viņš kļūtu bagāts pēc 2 gadiem, vai viņu milestība, tad nezaudētu to īsto garšu, nokrāsu, kas viņiem ir laikā,kad viņam nav praktiski nekā, ko dot viņai un vi;nas mazajai meitiņai.
Un vēl - cik daudz patiesības ir šajā citātā un mūžīgais jautājums - vai nauda ir tā, kas patiešām spēj darīt cilvēku laimīgu? Cik daudz bagāto cilvēku spēj patiesi teikt, ka viņi ir laimīgi? No otras puses - kurš nabadzīgs cilvēks spēj patiesi teikt, ka ir laimīgs nabadzīgs būdams?
***
Šodien izlasīju pēdējo lappusi (23.04.). Nevienam nekādu atklājumu neizdarīšu un grāmatas lasīšanu neizbojāšu, ja teikšu, ka žēl, ka stāsts un mīla beidzās traģiski (jo jau grāmatas sākumā mēs uzzinām, ka tās galvenais varonis ir gājis bojā). Bet, par spīti tam, romāns man ļoti, ļoti patika. Es negribu neko stāstīt, gribu, lai lasiet paši :)
Kāds citāts, kuru notvēru vienā no pēdējām lappusēm:
"Manuprāt, Pauls Roberts Vilhelms Alberts Lācaruss tomēr maldījās. Arī viņa mūžā bija bijusi mīlestība un bija joprojām. Neviens cilvēks nav tik nabadzīgs, ka viņam šo jūtu nemaz nebūtu bijis. Mīlestība pastāv ļoti dažādos veidos. Maz ir tādu, kas cilvēku dara laimīgu. Taču tāda acīmredzot arī nav mīlestības jēga. "
Kāda TAD ir mīlestības jēga?
