Es uzreiz paņēmu no plaukta šo grāmatu , līdz ko to ieraudzīju. Paķēru uzreiz un nelaidu ārā no rokām, kamēr bibliotekāre nebija to ierakstījusi manā grāmatsarakstā. Biju dzirdējusi labas un ļoti labas atsauksmes no Dailes teātrī uzvestās monoizrādes „Vagīnas monologi", kurā galveno lomu atveidoja Rēzija Kalniņa. Gribēju izlasīt šo grāmatu, jo tās izaicinošais un drosmīgais nosaukums ļoti piesaista, atļaušos teikt, jebkura cilvēka interesi.
Nezin kāpēc biju iedomājusies (droši vien, vērtējot pēc grāmatas nosaukuma), ka tās saturs būs vairāk komisks un uz jautras nots, ka tiks runāts par sieviešu seksuālo pieredzi un attiecībām ar saviem sievišķajiem orgāniem. Bet, jāsaka, ka pagaidām (esmu 57.lpp) grāmata ir vairāk skumīga un liek nopietni padomāt. Stāsti ir par to, kā sieviete, piemēram, nodzīvojusi 72 gadus, ne reizi nav paskatījusies uz sevi „tur lejā" spogulī; kā vairums vecākas paaudzes un arī mūsu paaudzes sievietes (es, piemēram) nespēj izrunāt vārdu „vagīna". It kā liekās - kas tur tāds sevišķs, par „tām" lietām taču nav jārunā skaļi, neviens nerunā skaļi. Bet patiesībā par to aizdomājoties saprotu, ka, ja es nespēju izrunāt šo vārdu, kas nosauc daļu no manis, es tātad nespēju pieņemt sevi? To, kāda es esmu? Ka tā ir daļa no manis, tāpat kā akna vai plauša? Kāpēc to nosaukumus es varu izrunāt pilnīgi mierīgi?
Paši smeldzīgākie stāsti ir par dažādo tautību sieviešu pārdzīvoto seksuālo vardarbību gan ģimenē, gan ārpus tās... Daži no stāstiem ir šokējoši. Nežēlīgi. Un tiešām ir apbrīnojams to sieviešu spēks, kuras to pārcietušas ir dalījušās tajā ar grāmatas autori...
Pagaidām skumjākais un arī dziļākais likās stāsts par 72 gadus veco sievieti un viņas attiecību stāstu ar savu vagīnu. Tas ir skumjš stāsts. Pat nežēlīgs. Patika. Ļoti. Jo lika aizdomāties par to, kā tāds itkā sīkums sievietes pusaudžu gados, spēj izmainīt un sabojāt visu viņas sievietes dzīvi...

Patika:
„Ja mēs būtu izauguši kultūrā, kur propagandētu, ka resnas ciskas ir skaistas, mēs visas rītu piena kokteiļus un kūkas, gulētu uz muguras un vadītu augas dienas, nodarbojoties ar cisku audzēšanu."
Ak, kāda taisnība.

Pēc grāmatas izlasīšanas:
Jā, hmmmm... Kaut gan augstāk nocitētais neatbilst grāmatas saturam, man to gribējās nocitēt, jo tas ļoti labi atspoguļo to, ka mēs visi esam savā veidā nokodēti un sekojam kaut kādiem stiliem, modei, kultiem, elkiem utt. Paši nemaz īsti nezinot, ko paši gribam savās sirdīs.
Bet ne par to ir šis stāsts. Mana pēcsajūta pēc šīs grāmatas ir tieši tāda - jā... Dziļdomīga, skumja, mazliet sāpīga un pirmajos brīžos šokējoša. Jo daži no stāstiem (piemēram, Mana vagīna bija mans ciems) bija tiešām skarbi, nežēlīgi un šokējoši... Bet tieši tāpēc ir svarīgi par to runāt un runāt tā, lai sadzird. Es biju gaidījusi vairāk tieši Vagīnu monologus, bet vismaz pusi grāmatiņas aizņem to stāstītājas, radītājas un viņas palīdzes stāsti, kā „Vagīnas Monologi" ieņēma ASV un ieguva pasaules slavu!

Iedvesmojoša grāmata, patiešām! Iesaku to izlasīt ikvienai un ikvienam!

Skaistu, drošu un labu dienu!

Lai dzīvo vagīnas!
(kas izlasījuši grāmatu, mani sapratīs ! ;) )